Zinātnieks tuvplānā - Artūrs Ņikuļins (Elektronikas un datorzinātņu institūts)

Attēlā: Artūrs bērnībā un šobrīd.

Vai bērnībā sapņoji kļūt par zinātnieku?
Es sevi uzskatu par mākslīgā intelekta (MI) pētnieku, taču bērnībā nesapņoju kļūt par zinātnieku. Patiesībā man par prātā nevarēja ienākt, ka strādāšu MI jomā. Skolas gados MI kā tāds vēl nebija. Man diezgan labi padevās matemātika un patika fizika, taču datorzinātnes noteikti nebija manu interešu lokā. Informātika man patika tikai nedaudz. Skolā mācījāmies pamatjēdzienus, piemēram, Microsoft Office un vienkāršus algoritmus.

Es neuzaugu, sapņojot kļūt par zinātnieku; drīzāk sekoju tam, kas piesaistīja manu uzmanību, un ļāvu sev tajā virzienā attīstīties. Man patīk ļauties straumei.

Kas tevi pamudināja pievērsties zinātnei?
Es bērnībā zināju, ka izvēlēšos kaut ko tehnisku un ideālā gadījumā – arī radošu. Mācoties bieži klausījos mūziku, un šis tehniskās un radošās jomas apvienojums palīdzēja saprast, ko vēlos darīt. Mākslīgajam intelektam pievērsos tāpēc, ka sapratu, cik spēcīgs un daudzveidīgs tas ir kļuvis – no sarežģītiem analītiskiem uzdevumiem līdz māksliniecisku attēlu ģenerēšanai, mūzikas komponēšanai un jēgpilnu padomu sniegšanai ikdienas dzīvei. Šī joma joprojām ir tālu no pilnības, un tas mani motivē. Man patīk izzināt, kā šīs sistēmas darbojas, un patīk izvērtēt jaunu pētniecības virzienu iespējas.

Kas tev visvairāk patīk zinātnieka profesijā?
Laikam tā ir nepieciešamība pastāvīgi apgūt ko jaunu. Lai gan daudzi pamatprincipi paliek nemainīgi, pētnieki visā pasaulē turpina veidot inovatīvas metodes, balstoties uz šiem sen izveidotajiem pamatiem. Dažreiz šis process noved pie patiesi radošiem atklājumiem, kas padara zinātni par iedvesmojošu un dinamisku nodarbi.

Man patīk vērot ātrumu, kādā attīstās jaunas idejas. Lasot aktuālās zinātniskās publikācijas un piedaloties zinātniskajās konferencēs, varu apmainīties idejām ar zinātniekiem no visas pasaules. Šī nepārtrauktā intelektuālā kustība un zinātkāres vadītais progress ir tas, kas man sagādā vislielāko prieku.

Kādu mītu par zinātniekiem tu gribētu kliedēt?
Mīts, ko gribētu kliedēt, ka visi zinātnieki valkā laboratorijas halātus un aizsargbrilles. Bērnībā es tieši tā iztēlojos zinātnieku, bet realitāte, vismaz manā jomā, ir pavisam citāda. Lai gan ir laboratorijas, kurās joprojām nepieciešams īpašs apģērbs, mūsdienu zinātniskais darbs ir daudzveidīgāks.

Vairumā gadījumu zinātne vairāk līdzinās ceļa kartes izstrādei: problēmas analīzei, risinājuma plānošanai un ideju ģenerēšanai kopā ar kolēģiem. Aizsargbrilles parasti parādās tikai pēdējā testēšanas posmā – ja nu kaut kas eksplodē. Un, ja tā notiek, mēs vienkārši atgriežamies pie posma, kurā plānojam un analizējam.

Kas ir dīvainākais vai negaidītākais, ko esi iemācījies savā jomā?
Visnegaidītākais, ko esmu atklājis, ir tas, cik daudz paralēļu varam vilkt starp mākslīgo intelektu un cilvēka prātu. Mani patiesi pārsteidza atklājums, ka mākslīgais intelekts var komponēt mūziku un radīt mākslas darbus. Tās ir spējas, kuras kādreiz uzskatījām par unikāli cilvēciskām. Izstrādājot tehnoloģijas, cilvēce bieži idejas smeļas dabā vai pašā cilvēkā.

Arī mākslīgais intelekts izmanto uzmanības mehānismus, lai koncentrētos uz svarīgām detaļām pirms galīgā lēmuma pieņemšanas – MI mācās parametrus, uz kuriem balstās un tad izmanto iegūto pieredzi. Daudzējādā ziņā darbs ar mākslīgo intelektu ir līdzīgs bērna mācīšanai – mācīšanās procesa vadīšanai, veidošanai un uzraudzībai. Tas var šķist nedaudz satraucoši, taču šo procesu joprojām var kontrolēt.

Kāds ir tavs hobijs, kas nav saistīts ar zinātni?
Es teiktu, ka šahs. Man kopumā patīk galda spēles, bet šahs ir topa augšgalā. Iespējamo pozīciju skaits pārsniedz atomu skaitu Visumā, kas nozīmē, ka spēli nekad nevar pilnībā atrisināt ne cilvēki, ne mākslīgais intelekts. Mani pārsteidz, ka MI ir daudz spēcīgāks par jebkuru cilvēku šaha spēlētāju. Mākslīgais intelekts var ļoti labi vispārināt un pat demonstrēt radošuma formas, izvērtējot pozīcijas, kas nekad nav parādījušās nevienā datubāzē.

Ja zinātne būtu filmu žanrs, kāds tas būtu?
Noteikti zinātniskā fantastika, jo zinātne vienmēr šķiet soli priekšā apkārtējai pasaulei. Daudzas idejas joprojām ir eksperimentālas, un dažas labāk tās paturēt laboratorijā, vismaz tik ilgi, līdz tās nobriest. Par zinātnieka prātu un kādi procesi tajā norisinās, būtu atsevišķs stāsts. Lai atrisinātu kādu gadu desmitiem pastāvošu zinātnes problēmu, tajā noteikti ir radošums, iespēju iztēlošanās un jaunu risinājumu atrašana. Šobrīd MI jau ir kļuvis par rīku, kas var piedāvāt jaunu pieeju vai paplašināt iespēju klāstu.

Kāda ir tava mīļākā filma?
Man ir vairākas mīļākās filmas, gan zinātniskas, gan nezinātniskas. Filmās mēģinu rast piedzīvojumu sajūtu, kaut ko tādu, kas rezonē emocionāli. “Atpakaļ nākotnē” ir lieliska triloģija, kas man ļoti patīk, un “Zaļā jūdze” ir vēl viena filma, kas man palikusi atmiņā. Es novērtēju arī labas komēdijas, un viena no manām mīļākajām ir Bolivudas filma “3 idioti” – filma, kuru es patiesi iesaku.

Kāda ir tava mīļākā grāmata?
Kā latvietim mani dabiski piesaista latviešu literatūra. Tā ir sirsnīga, ar bagātu valodu un tā palīdz gūt atslodzi no ikdienas. Piemēram, Brāļu Kaudzīšu “Mērnieku laiki” vai Ilzes Indrānes “Lazdu laipa”. Man patīk arī krievu rakstnieka Dostojevska daiļrade; viņa grāmatās ir dziļas pārdomas par cilvēka dabu. Viņa tēli ir daudzšķautņaini un, stāstam attīstoties, atklāj arvien jaunu psiholoģisku dziļumu.

Runājot par zinātnisko literatūru – aktīvi sekoju līdzi pētījumiem un jaunākajiem sasniegumiem, lasot tiešsaistes resursus. Lasīt grāmatu ir unikāls piedzīvojums, tāpēc daiļliteratūru lasu grāmatas formātā, savukārt zinātnisko vai tehnisko literatūru labāk lasu datora ekrānā.

Kāda mūzika vai dziesma tevi vienmēr iedvesmo?
Kad strādāju, man patīk klausīties lēnāku mūziku, piemēram, blūzu vai klasisko mūziku. Cenšos saglabāt iekšēju mieru, kas, manuprāt, zinātnē ir būtiski. Mūzika palīdz ārpasaules haotisko informāciju izlaist caur sevi un piešķirt tai jēgu un struktūru.

Ja tu nebūtu zinātnieks, ar ko tu nodarbotos?
Godīgi sakot, man ir grūti sniegt perfektu atbildi uz šo jautājumu. Kā jau minēju iepriekš, es mēdzu ļauties straumei un koncentrējos uz to, kas mani patiesi interesē. Jaunas intereses bieži rodas ar kaut ko nodarbojoties – procesā. Man patīk strādāt komandā, bet es arī novērtēju brīžus, kad varu pasēdēt vienatnē un vienkārši padomāt.

Tomēr, ja man būtu jāizvēlas alternatīvs ceļš, es droši vien strādātu telekomunikāciju jomā. Bakalaura grādu rakstīju par šo jomu un tāpēc diezgan viegli varu iztēloties sevi strādājam, piemēram, “LMT”.

Ja tu varētu uzaicināt uz vakariņām jebkuru zinātnieku – dzīvu vai mirušu –, kurš tas būtu?
Būtu interesanti parunāt ar zinātnieku, kurš strādā jomā, ko es mazāk saprotu. Piemēram, interesanta joma ir kvantu mehānika. Es domāju, ka Ričards Feinmans būtu ideāls sarunu biedrs, jo viņš mācēja sarežģītas idejas izskaidrot vienkāršā un saistošā valodā.

Nav komentāru

Komentēt