Zinātnieks tuvplānā - Antons Hančevskis (Elektronikas un datorzinātņu institūts)
Vai bērnībā sapņoji kļūt par zinātnieku?
Godīgi sakot – nē. Mani vairāk interesēja inženierzinātnes un vadība. Ilgu
laiku es pat neapzinājos Latvijas zinātnieku kopienas mērogu vai to, cik
attīstīta tā patiesībā ir. Tomēr, kopš pievienošanās “LACISE” pētniecības
komandai, es katru dienu atklāju šo pasauli un ienirstu tajā arvien dziļāk.
Kas tevi iedvesmoja pievērsties zinātnei?
Mana galvenā motivācija radās no vēlmes dziļāk izprast energosistēmas un
pašu zinātni. Pagrieziena punkts bija tad, kad Anna Mutule, mana profesore
Rīgas Tehniskajā universitātē (un gan manu bakalaura, gan maģistra darbu, gan topošā
doktora darba vadītāja), piedāvāja man fantastisku iespēju pievienoties “LACISE”
projektam EDI (Elektronikas un datorzinību institūts) komandā. Tā bija iespēja,
no kuras es nevarēju atteikties.
Kas tev visvairāk patīk zinātnieka profesijā?
Kā jaunpienācējs, visvairāk novērtēju kopienu. Man patīk satikt cilvēkus,
kuri ilgstoši nodarbojas ar pētniecību, mācīties no viņiem un klausīties
stāstos par dažādiem projektiem, pie kuriem viņi ir strādājuši. Tas ir neticami
iedvesmojoši un ļauj apjaust, kāda varētu būt mana dzīve nākotnē.
Kādu mītu par zinātniekiem tu gribētu kliedēt?
Vēl neesmu dzirdējis nevienu mītu, ko varētu kliedēt. Bet es turu acis un
ausis vaļā – varbūt tuvākajā laikā kāds parādīsies.
Kas ir dīvainākais vai negaidītākais, ko esi
iemācījies savā jomā?
Mani pārsteidza sadarbības paradokss. Esmu sapratis, cik grūti var būt
apkopot informāciju un uzsākt sadarbību ar šajā jomā iesaistītajiem — pat ja
viņi ir ieinteresēti un no tā nepārprotami gūtu labumu. Pārliecināt cilvēkus
spert pirmo soli un faktiski sākt strādāt kopā bieži vien ir grūtāk nekā
tehniskais darbs.
Kāds ir tavs hobijs, kas nav saistīts ar zinātni?
Man ļoti patīk slēpot. Katru gadu ar ģimeni cenšos nokļūt Alpos. Manuprāt,
tās ir pašas labākās brīvdienas — tā ir vienīgā vieta un aktivitāte, kur mans
ķermenis un dvēsele var maksimāli uzlādēties.
Ja zinātne būtu filmu žanrs, kāds tas būtu?
Zinātniskā fantastika, bez šaubām. Lielākā daļa lietu, ko redzam
zinātniskās fantastikas filmās, galu galā kļūst par īstenību. Un, ja tas vēl
nav noticis, tas droši vien nozīmē, ka mums vēl nedaudz jāpagaida, lai
tehnoloģijas tiktāl attīstītos.
Mīļākā filma?
"Sātans Pradas brunčos” (The Devil Wears Prada). Tā ir jauka,
viegla filma ar labu sižetu un izcilu aktierspēli. Arī mūzika tajā ir lieliska.
Mīļākā grāmata?
Es neteiktu, ka man ir viena mīļākā grāmata, bet man ļoti patika Teodora
Dreizera romāns "Finansists". Tas stāsta par finanšu ģēniju un
atspoguļo biznesa pasaules intensīvo noskaņu, ambīcijas un sarežģīto
psiholoģiju, kas slēpjas aiz panākumiem un varas.
Kāda mūzika vai dziesma tevi vienmēr iedvesmo?
Man ļoti patīk Ozijs Osborns. Viņa mūzikai piemīt milzīga enerģija, kas
mani vienmēr iedvesmo.
Ja tu nebūtu zinātnieks, ko tu darītu?
Uz šo jautājumu ir viegli atbildēt, jo es to daru līdztekus pētniecībai.
Ārpus zinātnes es strādāju par elektroinženieri un tehniskās nodaļas vadītāju
kādā uzņēmumā. Mēs ražojam zemsprieguma enerģijas sadales un automatizācijas
paneļus, kā arī projektējam un montējam kopņu sistēmas datu centriem un
rūpniecības ēkām.
Ja tu varētu uzaicināt uz vakariņām jebkuru
zinātnieku — dzīvu vai mirušu—, kurš tas būtu?
Es ļoti priecātos pavakariņot ar Ferdinandu Poršu. Lai gan strikti ņemot, viņš
nebija "zinātnieks", bet viņš bija ģeniāls inženieris un īsts
autobūves nozares pionieris.